D?ons Maksvels Kutzē (J. M. Coetzee, 1940) ir viens no izcilākajiem mūsdienu rakstniekiem. Dzimis Dienvidāfrikā, kop? 2002. gada dzīvo Austrālijā. Nobela prēmijas (2003) un divkār?s Bukera balvas laureāts, se?padsmit romānu autors. Latviski līdz ?im izdoti vi?a romāni “Negods” un “Lēnīgais”. Romāns “Jēzus bērnība” ori?inālā publicēts 2013. gadā. ?“Mazā ostas pilsēti?ā Noviljā ierodas vīrietis ar mazu puiku, Simons un Dāvids. Vi?i ir pazaudēju?i visu — mājas, tuviniekus, īpa?umus, pat vārdus un atmi?as. Patlaban tik aktuālā bēg?u tēma ar tās milzumdaudzajām sociālajām un psiholo?iskajām problēmām? Bet kāpēc lasītājam nenovēr?ami rodas sajūta, ka romāna darbība noris ārpus laika un kaut kādā mērā pat ārpus mums pazīstamās telpas? Kāpēc Novilja liekas pārmēru sterila un sastingusi nemainīgā absurdā, bezmaz radniecīga Kafkas “Pils” pasaulei iepretī dzīvībai, kas verd Simonā un Dāvidā? Kāpēc romānā ieslēptas neskaitāmas Bībeles un citu universālo tekstu alūzijas? Par ko vēsta personā?u vārdi, kas liekas aizdomīgi dai?runīgi? Kāpēc par Dāvida pirmo grāmatu k?ūst tie?i “Dons Kihots”? Galu galā — kāds sakars Dāvidam ar romāna virsrakstā piesaukto Jēzu, ja Jēzus vārds romānā nav pat minēts? “Jēzus bērnība” nebūt nav kārtējā mūslaiku prozas variācija par evan?ēliju tēmu. Tāpat Kutzē nerunā par reli?iju un pat ne par ticību. Būtībā ?is pirmajā acu uzmetienā it kā vienkār?ais un aizkustino?ais stāsts ir ārkārtīgi sare??īta metafora, kas ietver sevī esamību slā?u slā?iem, turklāt ?ie slā?i ir neat??etināmi sajauku?ies un pārklāju?ies. Kā jau tam labā literatūrā pienākas būt.” par grāmatu raksta?Guntis Berelis.